Erasmus+ pieredzes stāsti

Erasmus+ pieredzes stāsti

Inguna Riekstiņa

Nolēmu piedalīties Erasmus+ prakses mobilitātes programmā, jo zināju ka tā būs lieliska iespēja iepazīt savu nākotnes profesiju un ielūkoties kā šī profesija ir attīstīta blakus valstī. Sadarbība ar abām iesaistītajām pusēm gan pirms mobilitātes programmas, gan tajā, gan pēc tās bija lieliska. Visi bija ieinteresēti, lai 100% apgūtu nepieciešamās zināšanas un iemaņas. Profesionālais ieguvums noteikti ir ātrā pielāgošanās darba vietā un tās straujajam darba tempam. Personiskais ieguvums noteikti ir pārliecība, ko esmu ieguvusi esot kaimiņu valstī. Spilgtākais bija saistīts tieši ar prakses vietu un kolēģiem, kas ne dienu neļāva sēdēt bez darba, ļāva piedalīties itin visos procesos, kas notika nodaļā, bija ļoti atsaucīgi - ja vēlējāmies redzēt vairāk par to - ko redzēju savā nodaļā. Spilgti atmiņā palicis arī pārgājienu, pārbraucienu laiks, dienas, kad praksē bija brīvs - izmantoju lietderīgi apskatot skaistās Igaunijas vietas. Nākošajiem studentiem, kuri apsver ideju doties Erasmus+ apmaiņas programmā iesaku neapsvērt šādu ideju, bet vienkārši pieteikties, jo šādu izvēli savā dzīvē nenožēlosiet itin nemaz! Jauni draugi, jaunas un stiprākas zināšanas, kā arī praktiskās iemaņas, kas mūsu māsu darbā ir pats svarīgākais.

23 gadi
Nosūtošā augstskola – RSU Sarkanā Krusta Medicīnas Koledža
Mobilitātes valsts – Igaunija, Tallina
Māsas prakse, periods 2 mēneši

Viktorija Dolgareva

Erasmus+ programmai ir vairāki plusi, ne tikai pieredzes un zināšanu iegūšana, bet arī jaunu cilvēku iepazīšana, iespēja ieraudzīt Pasauli, pozitīvo emociju iegūšana un sevis atrašana. Līdz pēdējam nevarēju iedomāties, ka pateicoties šai programmai nokļūšu Grieķijā. Saprast to, ka būšu citā valstī, tālu no dzimtās zemes, kur ne visi pārzina angļu valodu, kur viss ir jauns un nepazīstams, iedvesmoja mani. Saprast to, ka es divus mēnešus dzīvošu Grieķijā, arhitektūras, Olimpisko spēļu, varoņu un Dievu zemē, kur katrā ainavā ir iekļautas olīvkoku audzes un antīkas statujas, mani apbrīnoja.

Sadarbībā ar uzņemošo institūciju nebija nekādu problēmu. Viss bija laicīgi nosūtīts un saprotami aprakstīts. Tostarp bija zināmi citu ārzemju studentu vārdi, kuri jau bija Spartā uz praksi un ar kuriem varēja sazināties pirms brauciena. Prakses pirmajā dienā mūs satika koordinatos un aizveda un parādīja slimnīcu. Mūsu grieķu koordinators atbildēja uz visiem jautājumiem, patiešām universitātē ir atsaucīgi cilvēki. Pēdējā dienā saņēmām visus nepieciešamos dokumentus, iepriekš viss jau bija sagatavots un sarunāts, lai nebūtu nekādas problēmas.

Slimnīca atradās apmēram 40 minūšu attālumā no pilsētas centra, tāpēc katrs rīts sākas ar nelielu iesildīšanos soļošanas veidā. Pati slimnīca ir neliela, taču katrā nodaļā ir jauns medicīnas aprīkojums, kas palīdz medicīnas darbiniekiem viņu darbā. Prakse notika ķirurģijas un pataloģijas nodaļās. Visvairāk patika tieši ķirurģijas nodaļa, kur bija burvīgs kolektīvs pēc kura es ļoti ilgojos. Viena no patīkamām vietām bija operāciju bloks, kur bija iespēja novērot dažādas operācijas. Bija interesanti un lietderīgi tas, ka operācijas laikā ārsti stāstīja par pacienta slimības vēsturi un tā slimības gaitu. Novēroju arī ķeizargrieziena operāciju, ko es uzskatu par fantastisku iespēju un vienu no brauciena labākajām atmiņām. Brauciena laikā es iemācījos sarunāties ar cilvēkiem izmantojot žestus, meklēt risinājumus dažādām situācijām, kā arī izdomāt alternatīvu variantu tām lietām, pie kurām es pieradu Latvijas slimnīcās. Prakses laikā mēs darījām visu: i/v katetri, asins analīzes, sistēmas, s/c un i/m injekcijas, vitālo rādītāju noteikšana. Novērojām dažādas procedūras, kuras veica tikai ārsti, kā arī palīdzējām uzņemt pacientus pirms operācijām. Īsumā – darījām to, ko dara medmāsas Latvijā, arī palīdzējām māsu palīgiem. Var daudz stāstīt par slimnīcu un darbu tajā, taču labākais veids kā uzzināt par notiekošo ir vienkārši piedalīties programmā.

Sparta ir neliela, bet skaista un dinamiska pilsēta. Grieķi – labsirdīgi un pozitīvi cilvēki, kas māk baudīt dzīvi. Un pēc šīm cilvēku īpašībām es ļoti ilgojos, tā kā Latvijā tādu cilvēku ir maz. Grieķi nekad nesteidzas, tāpēc priekš viņiem lēnums ir norma, pie kuras sākumā bija grūti pierast. Dzīvojot Grieķijā ir jāsamierinās ar faktu, ka tās iedzīvotāji smēķē tur, kur grib un ļoti mīl kafiju. Šī valsts ir neaprakstāmi skaista, taču diezgan dārga, ja salīdzina ar Latviju. Piena un gaļas produkti, konditorejas izstrādājumi – tas viss ir gandrīz divas reizes dārgāks. Transports arī ir dārgs, bet tas ir tā vērts, ja vēlies ieraudzīt jaunas vietas. Runājot par dzīvesvietu – iesaku viesnīcu ar nosaukumu “Apollon hotel” – labs un atsaucīgs personāls, numuriņi ir vienmēr tīri. Studenti, kurus arī var satikt slimnīcā, arī ir ļoti atsaucīgi, vienmēr aicina piebiedroties viņu kompānijai. Šī iemesla dēļ varu garantēt, ka jaunu cilvēku iepazīšana padarīs braucienu par vēl patīkamāku.

Mums arī paveicās aizbraukt uz Krētas salu ar vairāk kā 600 studentiem no dažādām Pasaules valstīm, kas arī piedalījās Erasmus programmā. Šo ikgadēju pasākumu organizē ESN Greece grupa. Tāpēc, ja prakses laiks iekrīt maija sākumā, iesaku izmantot šo iespēju un pavadīt četras neaizmirstamas dienas Krētā, iegūstot jaunus draugus un apmeklēt skaistākās vietas.

Nekad nebūtu domājusi, ka šie divi mēneši tik ļoti ietekmēs mani un manu dzīvi. Bet tā tas ir. Es sapratu, ka ir jāmaina sava attieksme pret dzīvi, kļūstot atvērtākai, pozitīvākai un dzīvespriecīgākai. Nebaidīties no grūtībām un vienkārši izbaudīt dzīvi. Cilvēkus, kurus iepazinu prakses laikā, atcerēšos visu dzīvi, jo gan viņi paši, gan viņu dzīvesstāsti ir mani iedvesmojuši.

Uz jautājumiem "Vai ir vērts braukt uz praksi ārpus Latvijas?" un "Vai ir jēga piedalīties Erasmus programmā?" viennozīmīgi varu atbildēt – jā, tas ir tā vērts!

20 gadi
Nosūtošā augstskola – RSU Sarkanā Krusta Medicīnas Koledža
Mobilitātes valsts – Grieķija, Sparta
Māsas prakse, periods 2 mēneši

RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Viktorija Dolgareva

Renāte Kārkliņa

Erasmus+ apmaiņas programmā braucu otro reizi. Pēc pirmās pieredzes sapratu, ka nav variantu – ir jābrauc! Un droši vien, ja būs iespēja braukt trešo reizi, piedalīšos. Šoreiz par savu galamērķi izvēlējos Franciju. No visām piedāvātajām vietām Francijā izvēlējos tieši Brestu, L'Hôpital d'Instruction des Armées „Clermont-Tonnerre”, jo biju noskaidrojusi, ka tā ir armijas slimnīca un tas mani ieinteresēja. Beigās tāda izvērtās arī mana prakse. Viena vienīga disciplīna, protokoli, sterilitāte. Vienalga kurā nodaļā praktizētos – vai tā būtu ķirurģija, vai operācijas, vai internā medicīna. Ja sākumā likās nedaudz biedējoši, ņemot vērā, ka franču valodā praktiski nerunāju vispār, tad beigās pie tā tik ļoti pieradu, ka likās pašsaprotami. Nesagādāja problēmas nedz asistēt ārstiem, ievērojot tik ļoti svarīgos protokolus, nedz runāties franciski ar pacientiem. Viennozīmīgi mana labākā prakse visā Koledžas laikā. Ja ir vēlēšanās pilnveidot sevi profesionāli, tad noteikti jābrauc uz Brestu. Iemācījos ļoti daudz, par ko esmu neizsakāmi pateicīga savām franču skolotājām.

Šajā apmaiņas programmā devos viena pati, kas sākumā likās būs pats grūtākais – tikt galā ar visu vienai. Bet tagad atskatoties, liekas, ka tas bija pats labākais visā pasākumā. Tika iepazīti jauni cilvēki, kas nekad nelika justies vienai. Ar vietējo palīdzību guvu ieskatu franču dzīves ikdienā, kultūrā. Pabiju vietās, kuras pati nebūtu atradusi. Tajā pat laikā, kad man bija brīvais laiks, maniem jauniegūtajiem franču draugiem mēdza būt lekcijas vai tik ļoti svarīgās ģimenes pasēdēšanas, tādēļ, protams, daudz laika tika pavadīts vienatnē, pārtiekot no svaiga gaisa un skaistiem skatiem, kā arī taisot pašbildes atmiņām. Šīs pieredzes highlight’s viennozīmīgi bija tik ļoti lolotais brauciens uz Parīzi, kur ar savu sirdsmāsiņu Diānu Kreicumu (Diāna tajā laikā atradās Francijas pilsētā Arras savā Erasmus pieredzes apmaiņā kā māsiņa) nosvinējām savas dzimšanas dienas.

Visas mobilitātes laikā sadarbojos gan ar nosūtošo, gan uzņemošo institūciju, kas palīdzēja tikt galā ar dažādiem organizatoriskiem jautājumiem. Tas lika justies droši, zinot, ka neskaidrību gadījumā ir kam jautāt. Arī par to paldies!

No praktiskā viedokļa – dzīvoju kojās, man vienai paredzētā istabiņā, slimnīcā tika nodrošinātas pusdienas, tīra forma katru nedēļu, pilsētā ērti pieejams sabiedriskais transports, studentiem visur ir atlaides. Vislabākais draugs un palīgs, lai neapmaldītos, visu apmaiņas laiku – offline aplikācija – maps.me. Iesaku! Ar mobilitātei piešķirtajiem līdzekļiem izdzīvošanai pilnībā pietiek diviem mēnešiem. Tā kā mans mērķis brīvajā laikā bija ceļot, nācās izmantot iekrājumus. Visiem nākamajiem Erasmus entuziastiem, ja ir kādi jautājumi par slimnīcu, praksi kopumā vai par izdzīvošanas lietām Brestā droši jautā – renatekarklina12@gmail.com vai meklē mani facebook.

23 gadi
Nosūtošā augstskola – RSU Sarkanā Krusta Medicīnas Koledža
Mobilitātes valsts – Francija, Bresta
Māsas prakse, periods 2 mēneši

RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Renāte Kārkliņa
RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledža - ERASMUS+ veiksmes stāsti - Renāte Kārkliņa

Amanda Muceniece

Erasmus prakses mobilitātē nolēmu piedalīties, jo uzskatu, ka tā ir vienreizēja un lieliska iespēja papildināt savas zināšanas par jomu, kurā vēlos veidot karjeru. Tāpat tā ir neatsverama pieredze būt un darboties citā valstī ar cilvēkiem, kas bieži vien nerunā vienā valodā ar mani.

Šī prakse man noteikti ir bijusi tikai un vienīgi liels ieguvums. Esmu redzējusi, kā medicīna strādā un kādā līmenī tā ir Portugālē, kādas ir atšķirības šajā jomā ar Latviju, un ko es pati varu mācīties no Portugāles māsām. Divu mēnešu laikā guvu ieskatu arī Portugāles kultūrā un valodā, kas man liekas ļoti interesanta. Tāpat esmu ieguvusi paziņas no dažādām pasaules vietām, uzlabojusi savas angļu, vācu un krievu valodas zināšanas un iemācījusies dažādas frāzes portugāļu valodā. Par savu vislielāko ieguvumu uzskatu spēju strādāt ar pacientiem, kas nerunā vienā valodā ar mani. Ir ļoti sarežģīti izskaidrot pacientam, kas tiks darīts, vai saprast, ko viņš vēlas pavēstīt, ja nerunājam vienā valodā, taču pēc vairākām dežūrām ar šo uzdevumu viegli tiku galā, un tagad vairs nejūtu satraukumu, ja man būtu jāstrādā valstī, kura nerunā latviešu vai angļu valodā.

Tas, ko varu ieteikt studentiem, kuri vēlas doties uz Portugāli ir: nebaidīties komunicēt ar slimnīcas personālu un citiem Erasmus studentiem, jo visi ir pretimnākoši un pirms došanās, ja ir iespēja, pamācīties portugāļu valodu, jo tā ir valsts valoda, un lielākā daļa iedzīvotāju nemaz citā valodā nerunā.

25 gadi
Nosūtošā augstskola – RSU Sarkanā Krusta Medicīnas Koledža
Mobilitātes valsts – Portugāle
Māsas prakse, periods 2 mēneši

Diāna Kreicuma

2016.gada martā devos pieredzes apmaiņā uz nelielu pilsētiņu Francijā - Arras, lai divus mēnešus pavadītu Arras slimnīcā Hôpital Privé Arras Les Bonnettes.

Šis piedzīvojums bija pavisam neparedzēts, ilgi domāju un nevarēju izdomāt braukt vai nebraukt, jo tomēr viena Erasmus+ dzīve piedzīvota gadu atpakaļ, Grieķijā – Spartā, šo pieredzes stāstu var lasīt RSU SKMK Erasmus+ sadaļā, 2015. gadā. Notikums pa notikumam un sanāca tā, ka izlēmu doties piedzīvojumā. Uzreiz varu teikt – doties uz Franciju bija mans labākais, trakākais lēmums, ko esmu pieņēmusi. Šajā ceļojumā devos viena pati, franču valodu zināju tieši necik un jāizlido jau bija pavisam drīz, jo pieteicos pati pēdējā un pēkšņi attapos jau sēžot lidostā un gaidot lidmašīnu! Izaicināt sevi un saprast vai spēšu izdzīvot svešā valstī, viena pati, nezinot franču valodu un pavadīt tur divus mēnešus – teikšu tā, ĪSTĀ dzīve sākas ārpus savas komforta zonas! Ja ir domas – braukt vai nebraukt – IR JĀBRAUC! Bailes, attaisnojumus jāmet pie malas – jāpiesakās, jānokārto visi dokumenti un tad atliek vien baudīt! Baudīt savas atklāsmes, jaukos cilvēkus, pārsteigumus, ko sniedz līdzcilvēki, ceļot, priecāties par sīkumiem un priecāties par esošo momentu! Atrodoties Latvijā, daudz ko nākas palaist garām, ikdienas steiga, rutīna – tomēr atrodoties ārpus ierastā – mēs augam, mēs attīstāmies divtik un saprotam to, par ko Latvijā nav laika domāt. Arras pilsētiņā, iemācījos novērtēt ik sīkumu, dabu, dzīvniekus, jaukos cilvēkus – smaidu, atbalstu un būt saskaņā ar sevi – iemācīties būt pašai par sevi!

Francijas prakse visādā ziņā atšķīrās no Grieķijas pieredzes, sākot jau ar to, ka Francijā dzīvoju dvīņu mājā, otrā pusē dzīvoja lieliska ģimene (skatīt foto), ar kuru kopā devāmies sestdienas rītos uz tirdziņu, šeit ļoti aktuāli ir bio-tirdziņi no vietējiem lauksaimniekiem. Pašai bija sava istaba, vannas istaba, virtuve - viss savs! Par to maksāju 300 eiro mēnesī, bet ņemot vērā, ka viss ir savs – tas ir lielisks variants. Daniela deva riteni, kopā gājām pastaigās – ļoti sadraudzējos ar kaimiņu ģimeni, jutos it kā būtu mājās. Vīna vakari, sarunas un tik daudz ko varēja mācīties no šīs ģimenes. Stāstīt varētu daudz, bet galvenais, ka bija iespēja būt pilnīgi citā vidē, kur cilvēkiem ir citādākas vērtības, citādāks skatījums kā tērēt naudu, kā atpūsties. Visu šo prakses laiku biju vairāk ar gados vecākiem cilvēkiem, bet tas bija tieši tas, ko man vajadzēja – mācīties no viņiem! Tas patiešām bija liels ieguvums būt kopā ar viņiem un paskatīties uz savu dzīvi no malas.

Uz Arras devos caur Briseli CRL, no šīs lidostas ar autobusu uz pilsētu Lille, tad no Lilles uz Arras ar vilcienu. Lidmašīnas biļetes lētas, autobuss, ja laicīgi pērk vidēji 20 eiro, bet super ērts, tad vilciens 9 eiro – ja pērk iepriekš. Šeit viss jāpērk laicīgi un iepriekš.

Pirmā tikšanās. No vilciena mani sagaidīja skolas direktors! Ļoti jauks un tiešām super harismātisks, rūpējās par mani it kā būtu viņa meita! Tiešām, man bija paveicies, pirmajā dienā viss tika jau priekš manis nopirkts, ēdiens nedēļai, visur aizved, parāda – mums bija ļoti laba komunikācija, sazināmies arī joprojām un ceru, ka tiksimies kādreiz vēl! Nākošajā dienā satikos ar Erasmus+ tādu kā koordinatori (pirmais foto) – ļoti jauka sieviete, varēju griezties par visiem jautājumiem pie viņas, vienmēr aizveda uz vilcieniem, kad braucu uz citām pilsētām un vienmēr atbrauca pakaļ – ja jautā, palūdz, nekad neatsaka! Francijā vispār saskāros tikai ar tādiem cilvēkiem, draudzīgiem, jaukiem, atvērtiem un tiešām no sirds izpalīdzīgiem! Tikai to labāko varu teikt par franču sabiedrību!

Prakse. Šī bija visstriktākā prakse, kāda man jebkad ir bijusi, nopietni. Šeit nebūs atpūta – šeit būs reāla prakse, reāls darbs. Šajā privātklīnikā jutos kā īsts darbinieks, atļāva darīt visu, katru dienu katetri, asins analīzes, EKG, medikamentu sagatavošanas, sistēmas, vitālie rādītāji, asistēt anesteziologiem. Šeit neviens students neiet ātrāk mājās, kā atnāc savā noteiktajā laikā, tad tikai māsa ir tā, kas Tev pasaka, kad vari iet – pats uz savu galvu neviens te neaiziet mājās. Šeit respektē vadību un viss notiek saskaņā ar to, kāds ir prakses plānojums, noteikumi. Tiešām strikti. Katru dienu ir kāda māsa – kura ir „mana māsa” – esmu viņas pārraudzībā, ja pirmajā laikā esi izdarījis visu kā nākas, uzticība iegūta, tālāk visu var darīt pats, protams, divreiz jāpārjautā - vai pareizais medikaments utt, bet principā uzticība ir apbrīnojama – šeit jutos tiešām kā darbinieks, mierīgi daru visu, ko vietējie studenti, ja ko nesaprotu jautāju un cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Neskaitot to, ka ļoooooti maz cilvēku grib runāt angļu valodā – tas tāds fenomens, visi zina angļu valodu, tomēr nerunā - jo kautrējas, līdz ko iepatīcies un centies sadarboties – super komunikācija pat ar tiem, kuri iepriekš nerunāja angļu valodā – viss no paša atkarīgs, protams, ka mācījos arī franču valodu un centos sazināties ar pacientiem, tomēr – ja ir franču valodas zināšanas – tad super, ja nē – man arī nebija – nebija viegli, tomēr tāds izaicinājums, nākas mācīties valodu, spēt sazināties zīmju valodā, citreiz ar google translate, citreiz ar bildītēm, citreiz sapratāmies ar skatienu vien! Viss ir no paša atkarīgs, ja ieguldīsi laiku, lai iedraudzētos ar personālu, paši būs atvērti un ļoti labprāt priecāsies, ka palīdzi viņiem un gribi mācīties! Prakses laikā trīs nedēļas biju uzņemšanā (kas ir viss labākā prakse, jo visu var darīt pats un visvairāk māsas runā angļu valodā) tad ambulatorā ķirurģija, iekšķīgo slimību nodaļa, operācijas bloks, pēc operācijas telpa, kur arī bija iespēja doties uz dažādiem izmeklējumiem un asistēt anesteziologiem, tad biju vēl vienā nodaļā, bet esmu piemirsusi nosaukumu – katrā ziņā, tālāk katrā vietā pa nedēļai - redzēju ļoti daudz un paldies par to skolai, kuri gribēja, lai redzu visus slimnīcas profilus. Arrasā man ir personīgi labākā prakse kādu nebūtu pat iedomājusies!!! Un visu var sarunāt.. dienas, kad vajag brīvu – var dabūt, tomēr pilnā apmērā jāatstrādā! Disciplīna šeit noteikti ir – bet vismaz redzi, ka cilvēki tiešām strādā, nevis grib naudu un negrib strādāt!

Ēšana. Slimnīcā ir iespēja pusdienot, izmaksas - vidēji trīs eiro, ļoti garšīgi – katru dienu ēdu slimnīcā! Gatavoju ēdienu arī mājās, tomēr pārtikas produkti ir dārgāki nekā Latvijā, labāk braukt uz tirgu un pirkt no vietējiem, vismaz zini, ko pērc! Un atmosfēra fantastiska! Pilsētā ir viss, ko vēlies – cafe, restorāni, mazās/foršās ieliņas ar idilliskām vietām, kur lasīt līdzpaņemto grāmatu un vienkārši baudīt!

Arras ir ļoti maza pilsētiņa, it kā dzīvotu pierīgas rajonā, tomēr – dzīvoju netālu no centra, apkārt daba, dzīvnieki ahhh... tāds miers, tiešām negribējās braukt atpakaļ uz Latviju! It kā dzīvoju pilsētā, tomēr biju dabā, putni tik skaļi čivina, katru rītu pāri ceļam pārskrien truši, apkārt staigā stirnas. Arras ir īpaši skaista pavasarī, bezgala romantiski, tomēr dodoties uz šejieni - noteikti vajag siltas drēbes, visu laiku max. 15 grādi, bet principā ļoti vēss, jo vējš tāds… Martā ar cimdiem kādu laiku vēl staigāju. Pilsēta skaista, tiešām – krustu šķērsu izbraukāta ar riteni. Pie labā ātri var pierast, Francijā visi sveicinās uz ielas, kaimiņš vai nē, visi smaida un smaida no sirds, vēlot labu, ir pieklājīgi un patiesi vari baudīt līdzcilvēku labestību. Ja esi atvērts un pozitīvs, nebūs nekādu problēmu!

Katram savs ceļojuma/prakses mērķis! Ko ieguvu Arras, nevaru pat līdz galam izteikt, tas bija tieši tas, kas man bija nepieciešams, lai saprastu sevi, savus mērķus un, lai sakārtotu galvu. Laiks sev, dzīves un mazo lietiņu baudīšana – mums patiesībā vajag tik maz, lai mēs būtu laimīgi – viegli teikt, bet tikai tur, es sapratu, ka tā patiešām ir – būt saskaņā ar sevi, ar dabu un nesteigties – bet apstāties un novērtēt – tas dzīvē ir vissvarīgākais!

Ja ir kādi jautājumi, ļoti labprāt atbildēšu – esmu facebook, raksti!

Ja vēl domā, svārsties, braukt vai nebraukt? Brauc, es esmu pārliecināta, ka nenožēlosi un būsi tikai ieguvējs ne tikai profesionālā ziņā, bet arī garīgā!

Direktors teica tā: kad esi Arras pilsētā, Tu raudi divreiz – atbraucot, jo laika apstākļi ir vēsi un izskatās drūms un braucot prom, jo Arras cilvēki ir tik sirsnīgi, kā nekur citur! Un varu teikt tā – viņam bija pilnīga taisnība!!!

23 gadi
Nosūtošā augstskola – RSU Sarkanā Krusta Medicīnas Koledža
Mobilitātes valsts – Francija, Arras
Māsas prakse, periods 2 mēneši