Sintijas Zondakas, RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžas, Māszinību programmas, trešā kursa studentes Erasmus+ stāsts:
Studēju māszinības RSU SKMK jau trešo gadu, biju devusies praksē ārzemēs jau pagājušo gad, līdz ar to zināju, ka noteikti vēlos doties Erasmus+ apmaiņā vēlreiz, jo emocijas un iespaidi, kādi rodami, atrodoties praksē ārzemēs, ir neaprakstāmi. Katra diena ir kā jauns izaicinājums, tu nekad nezini, kas tevi sagaida un, manuprāt, tādējādi šo divu mēnešu laikā prakses apmaiņā es augu kā personība, cenšoties rast risinājumus neikdienišķām situācijām, ar kurām man Latvijā nebūtu jāsaskaras un, izkāpjot no savas komforta zonas.
Mobilitātes periodu es pavadīju Polyclinique Du Grand Sud, gastroenteroloģijas nodaļā. Jau no pirmās dienas, atrodoties tur, bija skaidrs, ka angļu valoda šeit nav diez ko lielā cieņā un daudz saskarsmē, gan ar personālu, gan pacientiem, nāksies izmantot zīmju valodu un, iespējams, pat būs jāpacenšās iemācīties frāzes franciski, laikam veiksmīgi, ka mūsu prakses laikā ar mums kopā atradās arī franču studenti, kuriem angļu valoda bija nedaudz labākā līmenī, līdz ar to pārsvarā mūsu koordinēšana tika uzticēta viņiem. Taču, neskatoties uz valodas barjeru, viss klīnikā strādājošais personāls bija ļoti ieinteresēts komunikācijā ar mums, pat cilvēki, kas pilnībā nesaprata angļu valodu, centās apjautāties, kā iet? Utt. Kas ir ļoti pozitīvi, franči ir diezgan sirsnīgi un atvērti cilvēki, tāpēc es ieteiktu nesatraukties nākamajiem studentiem, kas dosies uz praksi Francijā par valodas nezināšanu, vai ko citu, jo vienmēr atradīsies kāds, kas ar prieku tev palīdzēs.
Lielākā daļa personāla labprāt uzticēja kādu savu pienākumu, dalījās ar paņēmieniem darba ikdienā un atbildēja uz jautājumiem. Pavadot ilgāku laiku, apgūstot dažus medicīniskus jēdzienus franču valodā, dažādu manipulāciju veikšanu uzticēja arī māsas, kuras nezināja angļu valodu. Prakses laikā bija iespēja ne tikai atrasties nodaļā, bet arī paviesoties pie gastroenterologa, redzēt, kā tiek veiktas endoskopijas, kolonoskopijas u.c. procedūras. Bija interesanti un lietderīgi arī tas, ka ikdienas sapulcēs, kas mums notika nodaļā, vienmēr tika pastāstīta visa informācija par pacientu, viņa aktuālajām un iepriekšējām saslimšanām un bieži vien pēc tam ārsti atsevišķi pastāstīja, kādas procedūras un kā ir veikuši konkrētajam pacientam.
Katru reizi, kad biju prom, un arī tagad, kad atkal esmu atpakaļ savā ierastajā vidē, un kāds man jautā – “vai tev patika prakse Francijā?”, bez šaubām atbildu apstiprinoši, jo mana ikdiena ritēja neizsakāmi skaistā pilsētā, daudz laika es pavadīju arī ceļojot un apskatot citas tuvākās dienvidu pilsētas tādas kā Aviņjona, Marseļa, Monpeljē un citas, pilnībā mainījās mans priekšstats par to, kāda man likās Francija pirms es biju uz šejieni devusies, arī franču medicīnas sistēma mani ļoti patīkami pārsteidza, tas kāds līmenis viņiem ir gan slimnīcās, gan skolās, kur apmāca topošos mediķus, var kalpot mums Latvijai par lielisku paraugu. Prakses laikā es spēju daudz pierādīt pati sev, sapratu, ka nekas nav neiespējams un visiem šķēršļiem ir iespējams pārkāpt pāri, pieredze, ko es ieguvu profesionālajā jomā, ir neatsverama.
Pateicamies Sintijai par stāstu!
